Oratorija šķietamajai vienaldzībai

autors: Lichia [dzejoļi]

Kur sapņi aizver acis
Līdzīgi bērnam nakts samtainā tumsā,
Kur klusi dus mans lepnības nams,
(Rūtīs tur spēlējas ēnas)
Dienas kā milzu pērleņu gliemežvāks
Noslēdzas sevī un slēpjas.
Kur laiks iegriežas putekļu vērpetēs,
Izdzēšot pasaku kāršu mājiņas
Tur es vēlos, lai tu būtu
Manas bailes.
Vēl aizvien spītīgi zīlēju
Ozolzīļu spīdumos vai nīsti,
Vai arī viss ir pa īstam
Sudraba biķeri otrādi sagāzti
Zinu, tu nāksi
Nebūs man bailes.
(Ir jau rudens-saplīsušas visas zīles)
Dienu atspulgi izšķīstot salnu peļķēs smīn
Kas nozog tās stundas?
Spodrinu parādes durvis savai
Ironijas muižai un šķūnim
Izmēžu burvības mīļuma gružus no krūtīm
Lai gaist!
Es esmu nīstama
Šoreiz-
Pa īstam!

29.09.2005.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
Tava_Stabilitate	2005-09-30 12:29
Hmm, pagrūti bija lasīt, grūti saprast kur kas no tā daudzā un dažādā un nonākt līdz beigām. P.S. Nezinu, varbūt citiem savādāk, bet mani pilnīgi no sliedēm izsit iekavas. Principā aiz tām var arī nelasīt, jo tas ir kā mobilā zvans svinīgos aktos.
Jack_ass	2005-09-30 13:47
Bet kas tas ir..Skaisti vai tad var buut tikai taadaa pasaulee, kur ir melns vai spilgti sarkans, kur ir nekaa no apkaarteejaa, bet taada Kaa Tolkiina pasaule - ar druumkoku mezziem, ar ar ar..NU nEE, Man tieshaam PATIKA sitas gabals. Sorudenja iipashauis..:)
Jack_ass	2005-10-05 12:27
vakarvakars...aizveru acis un nokluustu melnaa samtaa, plashaa, maajiigaa, sargaajoshaa caulaa, briesmas paliek aarpusee, taada biistama saneeshana, kaads vai kaada par mani domaaja, kaads kursh paaraak labi paziist manu pasauli un zina panjeemienus, kaa tajaa iekljuut, reiz varbuut miileejis tagad maak labaak ieniist..apzinos, ka mans sleepnis tiek uzmaniits un izeja ir ciet...liidz iemiegu baltaa miegaa kursh mani aiznes droshiibaa. kastanji, taadi skaisti, lieli, birst uz asfalta un sapliist.
Lichia	2005-10-05 23:56
[..]taču rīts nāks. Atnāks. Atnāca. Trula pelēcība un migla kā abpusēji griezīga tērauda asmens pārcirtīs sapņus, saule uzlec un trolejbusi aizdun pār tiltu kā milzu vaboles, aiznesot manu elpu un skatienus līdzi. Un tu saproti, ka nāk jau ziema.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!