tram-param

kā muša
ziemas
apokalptiskās gaidās,
te zaptē līp,
te loga
rasojošos
stklus spaida.

un visa siltā
jaukā
saldais apjumums
uz saulē
sabirušiem,
putekļainiem
spārnu sapņiem
salu gaida.

ne zudība
ne mundrais
mušas gars
še nevar
zemes
apgriezienus
baidīt
šaja dienā,
kas aizgājusī,
nenākošā,
rītdiena, vai aizvakars.