skaidrā

rēns degvīns uzar tik maigo mani
izžauj uz striķa žūt

tas nekas
gan jau mēs vēl kādreiz sadauzīsim
raupjas sejas Rīgas ielās

spļauj
trīs reizes kādam
nemanot pleci saliecas
nezinot vai kādreiz pienāks gaisma
pelēkā šifona kleitā
sājš stars uzrauj kautros skūpstus
skatus
atvadas
līdz rītam

kailus mūs pilsēta kar savos kokos
un nebrīnas
pavasarī izurbs dobjus caurumus krūtīs
tecinās bezgaršas reiboņa sulas