Ceriņkrāsas nakts

autors: zilonene [dzejoļi]

Es šonakt atkal nevaru iemigt:
Vējš ārā šūpo ābeļu zarus,
Mirdz zvaigznes,
Un es gribu lidot līdz tām un vēl augstāk.

Tad prātā man ienāk veca, senlaicīga gulta,
Pārklāta ar tautiski rakstainu segu,
Glezna koka rāmī
Un ceriņi brūnā māla vāzē.

Cauri tumsai smaržo nolauztie ziedi
Un vecu grāmatu sadzeltējušās lapas,
Bet pēkšņi tālumā iedziedas gailis...
Ir pagājusi mana ceriņkrāsas nakts.

<< uz saturu

Viedokļi par dzejoli
galvaskauss	2005-09-19 10:58
Patīk. Bezmiega naktīs jau visādas domas nāk galvā, bet visu jau izdomāt neizdodas, tāpēc rīts nāk kā glābējs.
zilpodze	2005-09-19 16:50
Es arī gribēju spārnus un ceriņi ir vāzē uz manām gadu mijām, bet nez kāpēc man deva lāpstu - vajag tik rakt! Un tā es izraku sev ierakumu. Es te, bet citi aiz uzbēruma:)))
adlibitum	2005-09-19 22:04
Un labi vien ir - dienā viss skaidrāk saredzams!Bet noskaņa jauka!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!