Pieradums

1

Es stāvu ārā,
bet skatos dziļi iekšā,
un tādu muļķa pieradumu
es nespēju sev zagt.

Kāds pārspīlēts kauns,
ka rožu zobens
šķeļ manu neskarto tēraudu –
divās rindās
sastājas visas jaunās plaisas:
un ir pirmā,
kur dievi un velni,
un ir otrā –
tur tikai velni
ar visām no tā
izrietošajām peklēm.

Karstuma gūzmā
kūst pieradums
pēc kauna.

2

Sauc mani mājās,
nākotnes nezināmais,
sauc!

Pietrūkst dvēseles,
lai plašumu skautu,
man tomēr pietiek ar
šķipsniņu sāls.

Bet cukurs ir manas mājas sienas,
bet kafijas krūze ir mana gulta.

Un pārnāk tēvs līdz ar elektrību
jeb mūsdienu sirds gaismu –
miglaina tveice no ģimenes spuldzēm,
ir pirmoreiz silti.

Es tik un tā vēl stāvu ārā,
kārs ir vējš uz kokiem
un tālums pats no sevis
skatās man iekšā.

3

Tauta skumst pēc aizgājušiem kuģiem,
lokomotīves dzer bārā – ir žēl par tiem Sibīrijas bruģiem,
bet es stāvu,
ir pasaule nost.

Kur man dzelt
un kur man kost
kauna dēļ.

Mans pieradums
ir manas domas –
visas identitātes
un nakts teātra lomas.

Bet es vairs negribu teikt „bet”,
es saku „tomēr”,
un tas vārds ir garāks,
es stāvu ārā ar elles dieviem roku rokā
un pieradums
kļūst garāks.