Kā ezītis miglā...

Kā ezītis miglā
es apmaldijos
pati savā sirdī
un mīlestībā.
Lai neievainotu,
savu trauslumu klāju
ezīša adatām asām.
Bet tagad pie tevis
pat sapnī es iešu
ar kājām basām.
Tagad man bail,
ka adatas manas
tevi dziļi un
sāpīgi dzelzs,
bet es nemāku
tik no tām vaļā...
Kā ezītis miglā
pati sevī es maldos,
basās kājas salst,
un es nezinu vairs,
vai tā ir rasa,
vai asaras.
Zālē nokritis ābols
liesmaini sarkans mirdz
kā mana mīlestība,
kā mana sirds.
Ir Ēdenes vārti
vēl vaļā...
?!....