pasaka

kad debesis tumst,
bet vakars vel tālu
un mēness vel kautkur duss
tas pēdejais stars
tā cerāba mana
tas pēdejais stars liek
celties un tālāk skriet....
bet kad pasaka tikai
viena , liela
nav karaļu ,prinču
neviena tik viena
tik auksta un pelēka,
kā betona siena...
tā pasaka tava
nav tīra un balta
tādu kā gribēji tu...
tur nebūs reiz dzīvoja,
un laimīgu beigu
rožu dārzā liels
nezāles augs....
bet kad pasakatikai
viena, liela
nav karaļu prinču neviena,
tik viena
tik augksta unpelēka
kā betomna siena....
kad pasaka tāla man
piesaka karu
kad baltā karoa nav
tad nāksies man iet
un ar kailām rokām
cīnīties par sapratni...