Attālinoties

Kādā tumšā vakarā, kad zvaigznes slēpjas tik tavās pasakās,
Stāvot melnā laukā un graužot nagus, kā asakas,
Sāc saprast cik nevajadzīgs tu esi tiem kas mīlestības vilnī slīkst,
Viens otru mīl, nīst un viens bez otra kūst,
Metot skatienu zilā jūrā, kur asaras pazūd.
Vēlies būt kaut graudiņš no viņu smilšu pulkstens,
Sāc saprast, ka tas nav tavos spēkos,
Tu stāvi tālajā mežā,
Lēnām pazūdi un tiec aizmirst nebūtībā,
Tu nevari būt daļa no ābola vesela,
Lai viņi paliek aiz ledus stikla,
Lai viņi grimst mīlestības jūrā dziļajā,
Lai viņi nejūt ka nekas tai nav pamatā.
Aizej alejā tālajā, kur pat ēnas viņu vairs neredzēsi,
Tik vārdi skanēs: "Pazūdi Pazūdi".
Cik sāpīgi zaudēt kādu ko reiz uzskatīji par draugu un brāli,
Neskumsti, aizmirsti
Kā teiku aizmirsto,
Dzīvi ar lielu muti malko.
Neskumsti, zvaigznes arī tev spīd,
Iespējams ka jau rīt šodien kāda tev rokā krīt,
Skaties augsti debesīs un neaizmirsti,
Tie kam tu neesi dārgs nav tavu dimanta asaru vērti,
Nav vajadzīgi lieki vārdi,
Aizmirsti!