nevaru sev atņemt to sajūtu.. nevaru pie zemes pieri nelikt

- - -
burbulis pilns
kūsājošas zupas
lidinās virs ilgu apsēstas klints

bezkaislīgi suņi
tēlo kaisli
un rej
jau simtiem gadu

ak, es ļautu tev izdurt man acis
ak, piedod!
ļautu man noņemt krūtis
un matus nogriezt.
ak, piedod!

jau atkal
lecu un krītu, un skrienu
jau atkal
nobrāzti ceļi
un kartona kaste bez gaisa
es viena
jau atkal
bez cisu maisa

- - -
un tā pelēkā peļķe
vai dzidrais purva ūdens
tik silts
es atkal vāļājos
un dusmu pūķiem mētājos
starp mētrām
o! o! o! cik ogas ir saldas!

[jau sen.]