MUMS.

MĒS ABI KĀ IZSVIESTI KRASTĀ,
KUR CERĪBA

VĒL palikt dzīvam,

jo vētra ir bijusi-
piiekususi

plosts izjucis
un paši
neziņā,

kur esam atkal piestājuši.
vai melosim sev ar smaidu
uz lūpām-otram?

Taču-nē!...
Mēs esam mēs paši
un bez mānīšanās

Meklēsim šai krastā
to smilšu pili
kur
Laimīgi dzīvot

un pār-dzīvot
sāpes caur priekiem
un acumirkļiem

tik ne-mūžīgiem
lai gan šsīs smilšu pils
mūžs ir vēja varā
un jūras ziņā,-to saudzēt,vai-iznīcināt.

Tā pils būs mūsu mājas
mūsu cieņa,mūsu uzticība
vārdos
un
sev..