noskanja vienai esot

koks lāsoja.......No miglas taa zaru galos veidojaas pilieni...sākumā nelieli, plakani...kuri no sīkajiem miglas pilieniņiem piebrieda, iekrāsojās pelēcīgi sudrabotos tonjos...izstiepaas gareni un itkaa negribīgi atrāvās no zara...paksh.....tas nokrita uz slapjaas rudens lapas un saplūda kopaa ar citiem taadiem pashiemm veidojot nelielu peļķīti......smails meeles galiņš maigi pieskaraas kaadam citam pilieniņam, kas domīgi karājās zara pirkstos....veel vienam, veel vienam,,....svaiga, salda garsha...kaut kas no avota karstaa vasaras dienaa..kaut kas no dzidriem smiekliem peleekaa dzīves posmaa...kaut kas no sirds ietriseeshanaas sajūtot blakus līdzīgu vibrāciju. Acis paveraas pelēkajās rudens debesiis un shkjiet, ka debesis smaida..taa raami un saprotoši.......itkaa gribētu līdzēt, bet zinot, ka pashai vien galaa jātiek......netālu mazus uudens vaaaalus velj juura, radot tiikamu un filozofisku noskanju......zem kaajaam, ritmisko solju iedvesmotas, gurkst raupjaas smiltis...kaut kas manii gaida Tevi.....kaut gan pati nesen kaa atstāju tevi guljam siltajaa istabaa....Man tur palika par shauru...shkjita, ka griesti noslīgst un paliek arvien smacīgāk......reibinoši smacīgi.....Varbūt taa bija laimes un pilnības sajuuta, kas ieplūda manii un paarsteidza nesagatavotu, bet varbūt tas bija tavu vaardu truukums, kuri aprāvās tev aizmiegot....es nezinu, kas mani sauca pie juuras....pabuut vienatnee varbūt...bet tagad gaidu tevi.....Apsēžos uz izkalotas priežu saknes un mēģinu saskatiit horizontu....apbrīnojami pakāpeniski juura paariet debesiis pat neveidojot horizontu...taa vienkārši nav.....ja taa varētu dziivee – nomainiit vienu dzīves posmu pret otru..taa nemanot un nesāpīgi...nesaapiigi visiem. Tevis joprojaam nav...tu laikam saldi guli un tavs hroniskais miega bads neljauj tev sajust manu prombuutni....pasmaidu sevii un domaas pieglauzhos tev....Ir tik burviigi pabuut vientuliibaa, ja zini, ka patiesiibaa neesi vientulja...