un tā nomira dzejnieks...

Viņš paņēma lapu un zīmēja vārdus.
Spēcīgus, stiprus kā pērkona dārdus.
Tie viņu citēja, slavēja, pēla.
Cits nogrimt ļāva, cits augšāmcēla.

Viņš paņēma lapu un nolika priekšā,
Bet vairs nebij’ vārdu dvēselē iekšā.
Tad lavīna dubļu gāzās no spalvas
Kroplīgas domas sīca ap galvu

Viņš piesmēja papīru - apkaunoja,
Rakstīja visu, ko sagudroja.
Tie viņu citēja, slavēja, pēla.
Cits nogrimt ļāva, cits augšāmcēla.

Bet rakstnieks bij’ miris,
Tik cilvēks bij’ dzīvs
Un tā pirmais vārds –
Gan salkans, gan sīvs.