....nieki niecinji [13]..

mans nix man raxta vēstules
reizēm dzejas [tādas sāpīgas un vientulīgas]
un es jūtos atbildīgs
jo esmu izdomājis viņu
[nu viņam pašam savas gaitas]
tāds liels un mīļš
tas virtuālais bērns
cik bieži es viņu nesaprotu
[ak šī jaunā paaudze
savu sapņu tīmekļos]

* * *

tas vīrs ar akmens seju
un kustībām kā malkascirtējam
un domā piec un sešciparu skaitļos
[neviena doma smaids un
sāpes neizlauž nobleses bruņas]
netā ir bērns kuŗš raxta
maigas un satrauktas dzejas
sūta smaidus un bučas
un ir tik dzīvs
[tā gadās.. tik daudz ir ceļu
bet sevi mēs nesatiekam]