Laiks

Pie loga stāvu, lietus līst,
Un zibens šautras mani tomēr nepazīst,
Ir cerība ka vakars klāt,
Kad mani nāve līdzi aicinās,
Uz tumšo zemi, gaišām debesīm,
Kas viņpus mūsu zemes dzīves mīt.
Šie lietus pilieni, kā dieva asaras,
Tās zemē krīt, tās kopā vienojas,
Un straumei aizplūstot,
Tiek radīts kautkas jauns,
Kas laikā saulainā, radīs burvību,
Un kādam jaunai dzīvei cerību.
Tik gaidiits! Durvīs sitiens bargs!
Un vējā, nāves izkabts mani sauc!