100 lieli, balti viļņi

Simts viļņu putas un troksnis.
Milži tik sīki un bezpalīdzīgi,
Apēd sevi savu priekšgājēju vadīti.
Neredz tie laiku liecamies,
Tik sevī un sevī paši mainoties.
Uz augšu, uz priekšu,
Uz priekšu, uz leju, uz iekšu
Un atkal uz augšu.

Ne tuvāk krastam, ne tālāk jūrā.
Cik skaists ir šis dabiskais vienaldzīgums,
Kas ļauj tiem ar visu savu spēku
Tiekties, triekties un atkal celties.
Nekur nedodoties, pie krasta kavējoties.

Visi 100 šajā saulrietā,
Ar sānu pret sānu.
Nenogurstot veļoties, grimstot
Un ar putām ceļoties
Tiekties tik uz leju.

Vēja pūsti viļņi vakara saulē
Aiziet līdz nebūtībai,
Līdz zemjūras akmeņainajam kalnam
Un sastapušies ar saviem rēgiem
Par elpu aizmirsuši
Tūkstots ceļiem un veidiem ļaujoties,
Pēc saules netiecoties, pie redzētā kavējoties
Spēj klusām atkal pacelties.
Lai zvēriskā troksnī atkal slīktu, grimtu un mirtu
Tik, lai atkal atdzimtu.