Dega un spīdēja...

autors: Katie [dzejoļi]

02.10.04
Kvēldiegs dega. Dega un spēdēja...
Dega un spīdēja...
Brīnums, ka pa visam nesadega. Kā puldzītē neizcēlās ugunsgrēks.

Cilvēki arī deg.
Vienīgā atšķirība - viņi spēj izdegt, atdzist, kad vien vēlas,
negaidot slēdža klikšķi, kas tūlīt noziņos par beigām.

Ja cilvēks nespēj pats atdzist, tad vairs nav tā kā agrāk...
Viņš vairs nespīd kā citi. Tikai deg. Neviens viņu nespēj apturēt.
Tikai vi``s pats.

Variācijas par sāpēm.
Viņš sadega...

Visi teica, cik gan lielisks viņš bija, cik gādīgs, labs, kaut īstenībā neko par viņu nebija zinājuši, pat centušies to derīt ne.
Varbūt vienīgi to, ka viņš dega... un ar to spīdēšanu tā pašvakāk...

<< uz saturu

Viedokļi par dzejoli
Komeeta_Naak	2005-07-08 15:12
:)) Vienkāršība dažreiz var arī šokēt. Šis ir tas gadījums. Tik vienkārši un saprotami. :)
Ade	2005-07-08 15:15
a kur te dzeja?..
Nightingale	2005-07-09 09:59
Man patiik tas viss, bet es nesaprotu vienu, kaapeec gandriiz visus Juusu dzejoljos nav atskanjas?Tas ne tikai par Tevi Katie.
Katie	2005-07-09 12:33
Dzeja - tas nenozīmē - pantmērs un ram-pam-pam rīmes. Dzīvā dzeja- brīvās izpausmes līdzeklis šeit... Tātad-uztveriet kā gribiet, bet šo tad arī var saukt par pārdomu dzeju.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!