I, II, III

I
noklīduši kaimiņu trokšņi pieķer tevi guļam tu esi skaista kad nerunā domāju ka tu gribētu būt dievs vai slepkava vismaz tu esi piesmējusi klusumu kas starp mums mēma stikla siena krīt pusnaktī un es es tikai skatos caur varbūt reiz ja gribēšu es tevi iemainīšu kā saplēstu porcelāna lellīti pret pāris starta ledenēm čigānpuika tavs dēls būs priecīgs nesīs tevi māsai rādīt

II
niknā salā mokas tavi plaksti es nesildu es nepiedalos man tevis žēl kā allaž padzer pienu mīļā klausies es tev stāstīšu pasaku par dzīvo siržu melno mežu skavām par lietus dejām tavos matos par rindām uz mana galda kuru nav un vēl un vēl skatīsimies varbūt kādreiz mūsu kopīgāis skapis klusēs neteiks neko vecais nodevējs

III
tu esi tik skaista kad nerunā smalkiem zīda diegiem es šuju tevi katru mirkli es tevi mīlu mazliet domāju ka man vajadzētu atņemt tev skaidro prātu un ieaijāt uz mūžiem tu mana tu mana iedomāta līnija brauktuvju krustošanās vieta sākums un kājas pie kurām krist vēl daudz tu modīsies un neviļus smaidīsi ja vien es to gribēšu un visu dienu staigāsi brīnīsies nevarēsi atkost kāpēc citi tevi manā vārdā sauc