vēja elpa

tās
jau ir tikai skumjas
kas pil
šajā tukšajā istabā
kā akā -
bezgalībā
dziļumā

nemarķētas skumjas iekrīt manā apziņā

bet es aizklāšos
ar palagiem
maigi čaukstošiem
man ir apsolīts
ka rītdien līs
beigsies vīzija jau rīt
beigsies rīt

bet vēju taču nevar no iekšpuses saskatīt

un viņš nozags manu
vienīgo elpu
rītdienai taupīto
kā ielasmeitu kā slampu
pārdos mani
nakts dārdos

un vējš mani aizdzīs kā lapu
no turienes kur skumjas
līst

un dvēsele izsmaržos sevi
kā siens kas vīst

bet es zinu -
šī nakts
iespējams
mani
nemaz nepārpratīs...