Es dzīvošu.

Es izdomāšu sniegu vasarā
Un ziemā varavīksni.
Es izdomāšu savu pasaku
Par mūsu dzīvi.

Es nesteigšos un paklusēšu vēl,
Lai klūpot neiekristu asās nātrēs.
Es veldzēšu sirds avotā
Tavas klusās sāpes.

Es nedusmošos, tikai pasmaidīšu
Gaišu, gaismas siltu, dzidru rītu,
Lai bēdas un likstas prom
No mūsu ceļiem dzītu.

Es noskūpstīšu Tavas asaras
Un vēju, kas man atnesis
Liepas lapu dzīsliņās ierakstītas
Vēstules no Tevis.