Mans dzelolis

Ja gribat- tad ticiet, ja negribat- ne,
Šis stāsta būs dīvains un ērmots.
Kas vakar bij jauns- šodien pagātne,
Un pagaisis atmiņu rēgos.

Kādā bezvārda dienā es klīdu pa mežu,
Tur auga tik kartona koki.
Un zvēri un putni ar nedzīvu stāju,
No grāmatām izplēsti spoki.

Pie sodrēju noklātām debesīm saule
Bez siltuma un bez krāsām,
Bet mākoņi- eļļaini piloši, smagi
Tik melni kā dūmeņu sārņi.

Es redzdēju mirušu apkārt it visu,
Un skumji man kļuva ap sirdi.
Vai progresa vārdā ziedoto dabu
Mēs redzēsim vairs tik kā bildi?

Tad zvanīja pulkstens- es paskatos ārā,
Un redzu, ka zaros mirdz rasa.
Un putnu brokastu tracis skan mežā,
Bet runcis mans vēderu kasa.

Tas bija tik sapnis- tāds dīvains un ērmīgs,
Kā gribiet- tam ticiet vai nē.
Un tomēr prāts nemierīgs, jo tas ko es redzu,
Var pagaist drīz atmiņu rēgos.