stāsts otrais (tālāk)

- ser Lanselot, ko teiksi,
Kā tur jaukā ezer` Feja?
vai joprojām vēl tik skaista,
un kā ūdens dzidra, auksta?
- tu zini mani, vārdā sauci?
es vēl bruņās!
segts no tevis ir mans vaigs?
Feja, jā ta skaista,..laikam..
- bruņas pazīstu, ne tevi,
tas ar manu roku sistas,
pūlētas pēc turnīr` kaujas.
bet nu saki, kamdēļ te?
- tev jatapina Ekskalibūram brālis.
- tā, nu mes to triji zinām,
ka tas pirmais manis kalts.
- tik šim zobenām ne diviem,
bet gan sešiem zariem jātop.
- vai tev asinis ir līdz?
- Jā, te lūdzams, grālu deva kundze.
- atkal ezer`kundze savas dēles
sūtījusi tāla ceļā, lai tās
vecam Kamelotam ņemtu viņa sulu.
- bet tas nav vis ko tevim teikšu
uzklausi, jo stāsts ir garāks.
došu tevim vis kas ira,
visus dzelžus, zeltu ar,
tikai kreklu atstāt ļauts,
...tādam man ir jāaiziet...
Lanselots to sakot,
bruņu siksnas raisa
ātriem pirkstiem liek tas skriet
ilgus gadus iemīļotām,
mūžu, dzīvi sargajošām bruņām
nu ir lemts iet citai dzīvei.
- še tev zelta zutens, zobens, āva,
ķivere, kas galvu āva.
vēl.
ir mums likts tik sešas dienas,
velākais kad septīts rīts,
gaisma ausīs
prom mums jāiet
visiem,
tev un man
un tavam dēlam - Markhauzam.
jo še būs kauja...
un pēc kaujas līdzens kaps,
nebūs še vairs nekādas miņas,
ne no zales, ne kur kalts.
sešas dienas mums tik ļauts...
- sešas dienas Ekskalibura bralim,
tas tik tiešam nav tik daudz.
kad es kalu to, kas pirmais
divi nedēļas bez mitas,
kundzes strādāts man bij ļauts.
-jā un Feja teic vēl ko.
- ak ko gan, vai nu nav jau daudz!?
tikai sešas dienas...
- kad tavs Markhauzs varēs turēt
lielo laktas sitni,
tev tas jāatdod ir Fejai,
lai tā viņa mācītu.
- ...
ja, varbūt ka tā pat labi,
vecs es esmu,
jauno dēla māti vēli ņēmu.
kas gan domāt toreiz, zināt,
ka es tā kā vecais āmurs,
nelūztu un neplīstu,
kamēr mana mīļā, jaunā,
tā kā liesma izdzistu...
bet nu gana runāts,
ēdīsi,- tur maize, vīns,
man daudz ir darba,
skaties, klausies,
paliec kluss.