Kādēļ vispar dzivoju?

Reiz es sev jautaju..
Kādēļ vispār dzīvoju?
Lai vientulību justu,
kas manai dzīvei uzliek krustu,
vai lai sapes mani spiestu?
jeb dziļas retas grieztu?
tas mani neatstaj ne brīdi..
griezot brūces kā par spīti..
esmu viena , katru dienu.
un tu sava pasaule,
it kā neizsapņots sapnis,
kurš dzīvo mana iztelē,
kurš gan mani saprast spēj?
manus sapņus, sāpes, jūtas?
atbilde nav jāmeklē,
jo tās nav šai pasaulē
tā mīt vien man dvēselē..
fantaziju pasparnē..
bet tas viss reiz var gaist,
pazusts tala nekuriene,
tad tiks dzestas dzīves liesmas
izudis ar visas briesmas
Lidos augstu dvēsele
Baltiem veigliem maigiem spārniem..
Prom uz citu pasauli,
kurā dzīvi dzīvošu.......