manam mākoņu stūmējam

saules stari kā nostieptas stīgas
no mākoņu plaisas uz zemi slīd,
man uz tiem kā uz dvēseles arfas
jāpagūst mīlu tev izstāstīt.
Pirksti bikli pieskaras stīgām,
apklust putni, un kamenes klus,
rīta rasas dimanta pērles
ziedu skavās neskartas dus.
Viegla ,vieglāka vēl par vēsmu,
maigā skaņa pār pasauli plūst,
mirkli ais mirkļa augdama spēkā
izdzied visu ,ko sirds mana jūt.
Negaidot aizcērtas mākoņu vārti,
stīgas izgaist,zudis ir viss,
manas dvēseles simfonija
nosmok pelēkās debesīs.
Kāpēc,tu,mans mākoņu stumēj,
nedzirdi to ,ko dvēsele,kliedz,
savu mūžu tu palaid pa vējam,
iedams ar mākoņiem spēlēties.