vēstules {izšķiršanās}

pa tukšu ielu
pelēku un slapju
vecs rūgājģimis
skumji klīst.

lietus beigsies un strautiņi
uz peļķēm
steigsies.

bet peļķes upē plūst,-
atkal ziemai ledus,
pārakmeņojotie salā,
pārcukurots medus,
lūst.

kautkad,
bet vēlāk,
tā pēc Jaņiem,
Miķeļiem
veļu laika, kad blieķa dārzā
slapja paliek veļa,
nežust,
un jau sasalst
rīta pusē.

kājas,
vecas Ķīnas kedas,
kas atceras vēl
siltu ielas jūru skrejas.
bet esmu apmulsis
pie peļķes.

jau nav tai sen vairs kāpts.
un pogcaurumos retāk
sārtas neļķes,
un mana bērnība
man apkārt diebj.
žēl nav vairs silto roku,
kas mīļi vaigos kniebjas,
lai savas mazās kājas
es skatas, kur lai liek.

būs vien pašam
jāizķiras.
par labu kādam solim.

vecas laivas
citām kājām
jauns ūdens atkal,
bērnu dienu
sārņus
skriedams,
sirdī plūst.