Mīlestības vēstule

Ja reiz spēku devi radīt dzeju
Tad lasi tālāk dzejā tītus vārdus manus.
Jel saki man, kad pārstāt tevi mīlēt
Un aizmirst to, pēc kā mana sirds tā ilgojas.
Ja pateiksi, ka ceru lieki es,
Ka pretī mīlestību skaistu nespēsi man sniegt
Tad centīsos es izmest tevi -
No sirds un dvēseles, kas manī mīt.
Ceru, Tu mans mīļais, nedusmo
Par šādu atklātību manu,
Bet dzīvot tā vairs nevaru,
Jo sāpīga šī dzīve būtu man.
Kas to lai zin, ja domājusi būtu es
Ar sirdi savu nevis prātu stulbo -
Tai senā pagātnē.
Kas bijis sen, tas aizgājis,
Ko tur nožēlot vai raudāt
Varbūt liktens mums tā lēmis
Atsevišķi dzīvot katram.
Tik saki vienu, mīļais, gan,
Ka draugi palikt varēsim,
Jo zudēt tevi nevēlos,
Jo draudzība man dārga tava.
Gaidīšu no tevis ziņu kādu
Kaut dzejā tīta tā vairs nebūs,
Bet varbūt cerēt tomēr varu
Vēl kādreiz dzirdēt DZEJĀ
VĀRDUS TAVUS.
Ardievas tagad saku tev,
Jo laiks man tā kā gulēt iet.
Kaut rakstīt varētu es daudz,
Bet tas vairs nebūtu par mīlu.