Krustceles

Kāds pārlaida spārnus pār galvu,
Lai lejup akmeni triektu,
Kāds pabāza galvu par augstu,
Lai sevi zemāki liektu.
Plaukstu, aukstu, vēsi glāsmainu plaukstu
Krustcelēs satikts tas sniedza,
Pret gaišām acīm, tas sevi aizliedza
Un aizvēra seju. Es smeju.
Vien asarās slacītus maldus,
Kur ūdeņi lamatas liek
Un sapņus kā graudus saldus
Sev neveiksmju perēkļos liek.
Gāja ar steidzīgu soli. Dūksnājos tiek.
Un reizi ar spēcīgu joni
Aizlūza jaunais šis alnis.
Un atkal krustceles pretim tam nāk,
Bet šoreiz tas jau citādi sāk.
ir pārvarēts ticis kārtējais valnis.