Vēstule sev.

Eu dzīve, dzīvīte!
Te no manis zīmīte.
Tā pilna jautājumiem pa ko domāju es,
Lai rudens vējš tev to aiznes.
Tātad rakstu es vārdus šādus:
Kāda jēga dzīvot, ja beigās jāatdus?
Šīs mocības kāpēc ir jāpacieš,
Bērnība kurā, kurā tevi necieš,
Mācības, kas tev nepatīk,
Nav vajadzīgas tev par spīti,
Darbs, kas tev pilnīgi riebjas,
Uz kuru tu ej, lai bads neviebjas,
Pa vidu tam visam lieli vīri,
Spridzina tankus viens otram sīvi.
Pasaki dzīvīte, vai tas bija mīļi?
127 tūkstoši līķi!
Vai kāds no viņiem vainīgs bija?
Asiņains lietus tad lija.
Pār pārējo sirdsapziņu,
Bet tagad visiem slikti ar atmiņu.
Kāpēc tu dažus tik stipri moki,
Bet citus ne reizi nesodi?
Citiem dod naudu, varu un garu,
Lai sistu tie citus ar lielāku sparu,
Citiem neko, ne dienas maizi,
Ne dzīves vietu, ne dzīves saiti.
Dzīvīte, pasaki, kāpēc tu tāda?
Kāpēc mums visiem mocība šāda?