trejāda fabula (gara ;)

kas pesimistu
optimistā vērš?
no kāda koka
pesimismu tēš?

ir tiešam grūti saprast
un grūtāk vēl to just.
un tapēc stāstiņš tapis,
liek māņu mītiem zust.
- -
kad skorpionu,
draugam klāti esot,
no ūdens vilku es.
tas manim asi dūra,
jo daba tam ir dzelt.

bet nestablīs tas domās
un kājas daudzas tam,
bet tā nu atkal klājas,
ka ūdenī šis gan.

un kad jau trešo reizi,
šo slapjo radību,
no ūdens atkal vilku,
lai tas man iedzeltu.

draugs nejauki man rājā,
kam es šim nešpļauju,
jo varot sanākt šādi,
ka es pat nomirstu.

bet tāda katram daba
kas dzīvē katram tiek.
draugs visam sliktu galu
no piredzes pats liek.

bet skoprpiona daba,
jo galva tam kā naba,
lai nenomirt aiz bada,
ir nedomajot kost.

bet mana daba tāda,
ka katru bēdu redz,
lai likstu vērstu priekā,
kaut cits to nesajūt.
- -
tad morale tam šāda,
ka daba japieņem.
un katrs atsver kādu,
lai Visums nejuktu.

ir pesimistam ziņa,
lai slikto galu lēš,
tas viņa pesimismu,
no dabas laukā tēš.

takš optimiststs ir citāds,
tas visas kļūdas redz
un saskatījis kādu,
tas visu sirdis dedz.

bet ir vēl trešie tādi,
kam patīk tikai dzelt.
nav tie nu it nekādi
un nav tos lieki pelt.