...asaras...

Ārā lietus klusi raud,
Bet sirdī saules stariņš spīd,
Jo zinu, ka tālu pasaulē
Ir kāds, kas mani mīl.

Esmu viena.
Skatos laukā uz lietus lielajām asarām,
kas cietsirdīgi atsitas pret palodzes malu.
Laikam cenšas man spītēt.

Pēc pāris sapņu mirkļiem lietus pāriet
un es dodos pastaigā,
lai ieelpotu pelēko mākoņu
pamesto asaru svaigumu.

Gaiss ir tīrs uz dzestrs
kā skuju koku meža vidū.
Sajūta, ka dzīvoju pilsētas sirdī
ir pagaisusi tālēs zilajās.

Staigāju pa Vecrīgas bulvāriem,
pa Rīgas parkiem.
Uz ielām atspīd laternu gaisma.
Apjaušu, ka ir mijkrēslis –
Skaistākais laiks pārdomām.

Es aizveru acis.
Paceļos gaisā.
Pieskaros zil;ajiem mākoņiem un
sasvaicinos ar tik tikko
izsprukušo saules staru...

Man ir labi,
bet tā nebūs mūžīgi.

Atverot acis es saprotu,
ka nekas nav mainījies –
tās pašas ielas,
tie paši mākoņi,
tā pati es.

Tikai Rīga kļuvusi drūmāka,
Jo nakts ir uzlikusi
savu tumšo apmetni uz tās.
Bet domās joprotām esmu tur augšā –
Pie mākoņiem!