mehānisks

atveras mehāniskas durvis
nākamais vagons
metāla
koka solu virkne
raupji vaibsti ēnās
krēsla sagūlusi rindās
un vados skrejoša gaisma
smagnēja, drēgna aura
es esmu iekšā
aiz tā kas iepriekšējā
aiz..
logu šaurā svītra izkūst tumsā
kas aiz stikla
un visa tā
kas reiz bija

(augļi koka pirkstu galos
un zobrati ābolā
iestāda melnas sēkliņas
indīgu domu par atzaru)

mehāniskas durvis priekšā
viena ausma spoguļstiklā
izkusušā, saltā
smilšu graudā
nepareizā acī
akla tumsa
gaudo spuldzē
rūsai lienot
nost no skrūvēm
un plastiska masa
šņāc un atsedz vadus
zilu dzirksteli
uz sekundes daļu
un tā bez šaubu ēnām
aiztraucas pretī sirdij
kā sarūnājuši
milijardiem neironu uzliesmo mirklī

(aizvien asiem sāniem
bet melnām galvām
pilna sērkociņu kastīte
putekļus ar atmiņām trenkā)