......banaali un rezigneeti…….

vējš aukstu asu glāstu
no jūŗas iesviež sejā
uz mirkli sāļš un mikls
kā atvadas ir viss
un brīdi nesaproti vairs
kur beidzas pasaule un
sākas tavas [mūsu] asaras
kaijas kliedz kā nozagts kaķa bērns
ir drusku vēss un rēns tāds pavasara rīts
migla tālumā aizejoša vilciena skaņa
kāds aizbrauc viens pat nemet ēnu
[saule mākoņos prom un pat nepavadīts]
kāds paliek viens
un laikam nekur vairs negaidīts