Vasarā

Vēja sajaukti mati,
dīvaini mirdzošas acis.
Tas ir viss,
kādu viņu atceros.
Tās vienīgās upes krastā
zem tā vienīgā koka zariem
mēs skūpstījāmies
un aizmirsāmies.
Kad atvēru acis,
viss jau bija beidzies.
Kārtīgi saķemmētie mati
zem cepures slēpjas no sala.
Acis sniega aizputinātas.

Bet aiz aizvērtām acīm
vēja sajaukti mati.