Dusmās

Kad dusmas pārauga naidā,
Tās aptumšoja mīlošo sirdi,
Tās piesārņoja saprātu manu,
Kā likdamas maldīties baudā.

To varā Tu sāpināji citus,
Kad tevi pārņēma dusmas,
Tās bija tavs labākais draugs,
Ne pasaules ienaidnieks jauks.

Bet ilgi tās nebija tevī,
Tās atstāja ķermeni tavu
Un mocījies dziļās tu mokās,
Līdz pateici vārdus, kas tevī:

"Jel dusmas, palieciet manī!"
Tu lūdzies, kliedzi un prasi,
Es vēlējos aizmiglot acis
Jo dusmas tad neredz neko.

Es kļūdījos domās par sevi,
Es kļūdījos dusmās un tevī,
Nekad vairs es negribu mīlēt,
Nekad vairs es negribu ciest!