migla....

Brīžiem nevar saprast, kur tā atrodās...
Tevī vai ārā...
Tā apskauj Tevi kā tāds dūmu mākonis,
kuram Tu neredzi cauri, neredzi neko...
Kas bijis, kas ir, kas būs...
Migla ir neziņa, kas biedē...

Agrs rīts, bet kur...?
Manī jau vairākas nedēļas ir agrs rīts...
Un apkārt ir migla, kurai Tu neredzi cauri...
Tu nezini kāda būs diena...
Līs lietus vai laimīgā kārtā spīdēs saule...
Bet pašlaik līst lietus...
Tas piepilda Tavu dvēseli un cerību trauku
un paliek arvien mazāk cerību, kad saule uzspīdēs...
Izklaidēs miglu un izsausēs cerību trauku...
Un ieviesīs dvēselē mieru...
kas ir tik svarīgi...
Bet lai nu paliek...
Kas mēs esam salīdzinot ar dabas spēkiem...?
Ne jau Mēs izvēlamies laika apstākļus...
Mēs tikai pieņemam spriedumus bez iespējas runāt...
Un tā Mēs klusējam, gaidot kas būs...