maskētā pelēkā pils

Es eju pa pelēkām ielām, pa kurām vien kādam zināmu iemeslu dēļ skraida pelēki cilvēki. Es izveidoju pelēku apli ielas vidū no pelēkiem akmentiņiem. Pelēkas mašīnas kādam vien zināmu iemeslu dēļ taurē kā aptraukušas, un pelēkā iela pārvēršas skaļu, bezjēdzīgu skaņu upē. Es neliekos traucēta, es krāmēju akmeni pie akmentiņa līdz ap mani sāk veidoties pelēka siena. Es nelaidīšu nevienu pelēku cilvēku savā pelēkajā cietoksnī. Manu namu ir apņēmusi skaļā pelēkā upe, bet es esmu mierīga, es dzīvoju savā namā. Pie nama pienāk cilvēks, pēc brīža vēl pāris, bet tā viņi aiziet, neuzzinot, kas mīt šajā pelēkajā namā ielas vidū. Man ir labi. Esmu priecīga, ka neviens mani netraucē. Es vēlējos maskēties pelēkajā ielā, lai mani netraucētu. Kādu rītu gar manu pili gāji Tu...Tu apstājies, staigā ap to, un kādam vien zināmu iemeslu dēļ neej prom... Tu vēlies ienākt, bet es sargāju savu namu. Es nezinu vai Tu esi viens no pelēkajiem... Ko Tu stāvi? Ej prom!! Vienā mirklī pelēko trokšņu, skaņu un cilvēku upe apstājas. Mana cietokšņa mūri sāk trīcēt no manas satrauktās elpas, un akmentiņš pēc akmentiņa krīt un aizveļas pelēkajā upē. Es vairs kādam vien zināmu iemeslu dēl nesargāju to... Tu pieliecies, pieskaries man ar pirkstu galiem, Tu esi manā cietoksnī. Vien kādam zināmu iemeslu dēļ es esmu mierīga un ļaujos straumei, kas ir tikai mana cietokšņa sienu ieskautas....Pelēko cilvēku straume atjaunojas, trokšņainās mašīnas sāk savu bezjēdzīgo ceļu...un Mēs liekam akmentiņu pie akmentiņa un veidojam Mūsu pili, kura nebūt nav tik pelēka kā Mēs to maskējam...