zaļš

stāvot melna auta malā,
redzot saules švīku auto,
domaju par dzīves jēgu.

kāpēc esam beton` salā?

itin visur spirgtais baltums,
zemē lienot, zaļu diedzē.
Dieva likums pāršķir lapu.

ielai pāri,- zaļa gaisma.

ziemā piedzimušie koki
paliek kaili viņā pusē,
dzīve met man jaunu loku.

loki pilni zaļu joku.

jaundzimušiem, kas no jauna,
katram pumpuriņi briest.
priekšā Dieva liktas lapas.

zaļā gaisma atkal dziest.

un jau pašam rudens sārto,
liekas, Dievs ir secen gajis,
padomu ir citam klājis.

auto atkal uzsāk skriet.

lai it kādas gaismas degtu,
manas piecu pirkstu rokas
nevar aizmēzt Dieva likto.

tikai galvas ražo slikto.

lai vai kļūstu katolis
un pec tam vēl musulmanis.
dzīves gali abi zaļi.

sarkans tikai rudenis.

un visapkārt spožais baltums,
kur pa ziemu kājas slīd,
ielien zemē ik pa brīdim.

atkal zaļais nāk pa sprīdim.