kautkads murgs

septiņpadsmit gadus lauzu dzives ceļus ar kailam rokam.
un beigas es stāvu uz klintim ar asam sāpem un mokam.
septiņpadsmit gadus es izlikos justdams prieku.
bet kur lai sapes kas mani grauž es lai lieku?
nokritis ceļos pie upes kas sausuma iespaida žust
satveris dzivnieku kas tuliņ par mamiņu kļus
satveris visu ko milu un ko ne.
varbūt tagad laimiga būs mana nakotne?
nav dzirdams nekas, tikaij vēja saucieni tev
un ta talak..........