........ziimeejumi smiltiis VII.......

kā salauzta smilga tava balss
skariņas notrīs un birst
[tas karstais vējš kas tevi izkaltējis
tevi vēl pasaudzējis]
tie smalkie un nervozie pirxti
lauž un lauž
tāds sausums ka ne paraudāt
smaida zigzags
acis kā rētas
ko nevarēja ne vējš ne vētras
to izdara vārds
tiešs un atsvešināts

* * *

mans vectēvs smaidīja kā puika
kā nedarbos pieķerts zēns
tik vecam saimniekam kā viņam
ne smaidīt bet darbos un rīkot
mans vectēvs smaidīja tā mulsi
kā no citas sejas
mezglainu roku pieglauzt matus
un pieturēt laipnu un mīlošu sirdi

* * *

reizēm kautrība un mulsums
ir tik skaļi
kā melns un spīdīgs
ādas mētels
nopogāts līdz zemei
maigums
nopil kā lietus kā dubļi
gar un iesūcas smiltīs