rekviēms vasarai

Balta lapa..
Tukša..
Bet tā lēnām pildās ar melnas tintes čukstiem, kas aug un pāraug dvēseles kliedzienā..
kliedzienā, kas iesprostots, kam nav ļauts izskanēt..
kliedzienā, kas sāpēs trīc..dreb no aukstuma..

Salts vējš dzenā liesmiņu, kura mirdz klusā, slāpētā cerībā reiz degt spoži un sildīt..
Bet ogles jau tik melnas..ar mazām tikko saredzamām saules strīpiņām...
Nāk nakts un vēstī par rudens miglu, kas bridīs pāri liesmiņai un sadragās to nesaudzīgi..iemīs slapjos,melnos dubļos..
Tiem pāri kritīs sarkanas lapas.. Sažuvušas un mirušas tās stāstīs cilvēku zābaku zolēm par vasaras dzirkstošo reibumu, kas iztvaikos gaisā un pazudīs kaut kur Visuma debesīs līdz ar jaunā pavasara atnākšanu...