Rīt vairs nesāpēs

Lēnām satumst.
Kāds nomaldījies saules stars vēl šur tur klīst
Un niecīga spuldzes gaisma
Pār tumšo istabu slīgst.
Ir iestājusies nakts.
Kāds nemaz nenojauš
Ka viņa dēļ meitenei arvien skumjāka
kļūst agrāk laimīgās sirds takts
Tagad viņa sēž viena tumsā,
skan skumja melodija
Sāpju asarās mirkst iemīlējusies seja
Viss brūk, jūk, lūst
Un, prieka vietā, viņai skumji kļūst.

-Kāpēc nespēji uzticīgs Tu būt
Un par manu vienīgo mīlestību kļūt?
Kāpēc mani piekrāpi
Mūžīgos uzticības solījumus kāpēc pārkāpi?
Es gaidu nākotni-cerību,
Ka rīt vairs nesāpēs!-

Debesis rūgti raud. Viņa vairs ne.
Taču atmiņā viņš viņai iespiedies
tik cieši kā rētas,
kuras iededzinātas,
ieskrāpētas...