Shis ir mans pirmais. Nos - Stāsts

Mēness vairs nespīd tā- kā agrāk,
Un varbūt tieši tādēļ es iedomājos kā mums būtu kopā.
Es un tu, mēs abi kopā smaidam lopā.
Stāvam vējā un manas domas izplūst dzejā,
Mēģinu uztvert tavas domas un līdz ar to mainās lomas,
Rodas jaunas teksta kopas.
Paņemu tevi aiz rokas un tās man ir jaunas mokas
Sirds zin ko tās sevī ietver, un arī smadzenes to lēnām aptver.
Kā upe, kas graužas krastā, lai izplestos plašumā.
Taisni, tai tur satraukti pulsējošai, pa vidu iekšā.
Es veros spogulī- nu jā esmu stāvoklī jocīgā,
Savādas izjūtas pār mani nāk, viss notiek vienkārši savādāk.
Un klāt ir vakars, pa pagalmu skraida kāds rakars mazs,
Tā īsti neapjēdzot dzīves īstenību, nezinot,
ka būs jācīnās par nedalītu vecāku uzmanību.
Atkal aiziet...es nezinu ko, lai raksta varbūt kādu jaunu tekstu.?
Jo patiesībā domāju par tevi, ne sevi.
Kāda tu esi? Droši vien glīta, garā dzīva.
Es eju vēl dziļāk mežā un tāda sajūta, ka svešā, būt nebūt dziļā alā iekšā.
Šājā vakarā es domās klejoju, šo to dzejoju
Un pēc tam jaunus tekstus veidoju.
Es nedomāju par rītdienu, arī par vakardienu nē
Tik par tevi vien, par mums kopā...
Vai tas ir iespējams???
Kas to lai zin, pat pasaule to joprojām min.
Kārtējo reizi sevi maldinu,
Iestāstot to, ka dzīves mērķus kaldinu.
Bet tā reālā dzīves apjausma galā,
Šad tad, tomēr, liek man pastāvēt malā.
Lai nu kā nav aizliegts domāt par tevi,
Mani... par mums kopā...
Un varbūt kādā pievakarē,
Kad kāds kādu kaut kur piečakarē....