nāves gaisma

izdzerta rīta,
Lieldienas ola.
uz galda svece
un kadiķu zars.
pa logu ielaužas Saule,
atsitot staru
pret pieri.
un nokrītot,
zaķīši aizlec
pa grīdu,
ar saulainām ļipiņām
putekļus mēžot.

nāves tuvums
liek dažam
kustēties ātrāk,
lai darītu vairāk
un vēl tik un vēl.
cits baznīca noslēpjas,
sēžot galābēja gaidās.
cits vienkarši
tup un vientuļi baidās.

tik bērni,
lieli un mazi,
Lieldienās šupojas,
ar olam sitas
un svaidās
pār koku galiem,
lai Laima pati
zina, ko lemj.

pat Nāve
tādiem nāk bariņā,
laipni smaidot,
lai šupotos
kopā ar Māru
augstāk par kokiem
un lēcošo Sauli.
dzenājot odus,
kas vēl oliņās dēti.
diedzējot asnus,
kas vēl tik būs sēti.

tā, re uz rietiem
iet diena svēti.
un Saule savus
zaķīšus sasauc,
lai dotos pie citiem
uz Zemes otru pusi,
un viss atkal norimst
maigās tumsas
miega skavās.

Nāve klusi,
maigi gar Zemes pakšiem
uz pirkstgaliem lavās.
lai visiem ir vieta
kādu brīdi
zem šīs Saules.
lai dažu atkal
šūpotu mūžības
viņ`Saulē,-
gaismā un Dievā.