Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
nāves gaisma
izdzerta rīta,
Lieldienas ola. uz galda svece un kadiķu zars. pa logu ielaužas Saule, atsitot staru pret pieri. un nokrītot, zaķīši aizlec pa grīdu, ar saulainām ļipiņām putekļus mēžot. nāves tuvums liek dažam kustēties ātrāk, lai darītu vairāk un vēl tik un vēl. cits baznīca noslēpjas, sēžot galābēja gaidās. cits vienkarši tup un vientuļi baidās. tik bērni, lieli un mazi, Lieldienās šupojas, ar olam sitas un svaidās pār koku galiem, lai Laima pati zina, ko lemj. pat Nāve tādiem nāk bariņā, laipni smaidot, lai šupotos kopā ar Māru augstāk par kokiem un lēcošo Sauli. dzenājot odus, kas vēl oliņās dēti. diedzējot asnus, kas vēl tik būs sēti. tā, re uz rietiem iet diena svēti. un Saule savus zaķīšus sasauc, lai dotos pie citiem uz Zemes otru pusi, un viss atkal norimst maigās tumsas miega skavās. Nāve klusi, maigi gar Zemes pakšiem uz pirkstgaliem lavās. lai visiem ir vieta kādu brīdi zem šīs Saules. lai dažu atkal šūpotu mūžības viņ`Saulē,- gaismā un Dievā.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|