Lūgšana.

Man,sīkam puteklim,kosmosa telpā,
ļauj,Dieviņ,sildīties tavā elpā,
visu,kas sakrājies dusmās un naidā,
paņem un pārvērt laimīgā smaidā.
Kā nodzīts kleperis diendienā velkos,
kur mans sievietes lepnums lai celtos?
Kas gan no manis drīz paliks pāri?
Aizies bērni,tukši un bāri.
Septiņas krāsas varvīksnē laistās
kā manas pagātnes dienas tik skaistās.
Nespēkā nolaižas rokas un galva,-
Vai ciešanas-tava vēlētā balva?
Kādus vēl smagumus plecos man krausi?...
-Tici,grūtībās lielāka augsi.
Un atceris vienu, ko aizmirst tik daudzi,-
ko pati sēsi,to arī pļausi,
un necenties pacelt vairāk kā vari,
ko cēlusi esi- to godam dari.
Pie manis pirms gausties un žēloties sāc,
sevi no iekšienes pārveidot sāc.