Ielu dzejnieks

Es esmu Ernests es esmu ielu dzejnieks
Kā Čaks, kā Nas kā Šukurs Tupaks
Ejot pa ielu brīvi saredzu pilsētas dzīvi
Cits pasmaida, cits skatās agresīvi
Dvēseļu spoguļi acis, nez vai šodien ko sacīs
Gaidot, kad kāds asaras slacīs, klīst pa bruģi paparacci
Uzvilcis saulesbrilles, lai neredz tukšumu sejā
Paiet man garām, kā viņa bernības sapņi,
Kas vientuļi spēlējas savā starpā apmaldījušies
Gaidot, kad atradīs jau ilgi nogaidījušies
Doma padod jaunai domai ceļu, kad redzu dzirksti
Pretējās acīs, kur vārās enerģija un niez pirksti
Sākt sapņus realizēt, turpināt un beigās baudīt
Redzu katru dienu šādus cilvēkus katrs savādāks
Esmu ielu dzejnieks ne gangsteris neesmu nācis šaudīt
Esmu ielu dzejnieks neesmu nācis arī pa spalvai glaudīt
Esmu ielu dzejnieks neesmu reāls esmu īsts
Esmu ielu dzejnieks lietus, kas līst, lai nenovīst
Esmu ielu dzejnieks es valdu pār vārdiem
Esmu ielu dzejnieks starp tramvajiem, vējiem un skārdiem