iekšpusē

sarkana saule, asins un meli
mans rīts, rasas tīmekļos tīts
zils zibens, dusmas un sāpes
tavs pieskāriens, maigs kā zīds
tu izlec lodes ceļā
un skaties kā tā triecas tev sejā
un sarkanā saule no augšas
tik smejas par visiem mums lejā
melna kaija pārskrien pār ceļu
es notriecu to, bet ne nāvi
kaija kā cerība paceļas gaisā
kā mirusi, ne vairs kā dzīva
kartona kastē es meklēju laimi
un aizmirstu draugus, un aizmirstu dzīvi
pazūd man mīla, tāpat kā kaste
neatrodu laimi un atdodu sevi
tev...
tukšums no augšas,tas ienāk manī iekšā

es dzīvoju Tavā smaidā
es pārtieku no Tavas elpas
bez tās es mazs un melns kā velns
neviena nesaprasts un nepienjemts...
dievs ir miris
Tu esi paradīze...