nomira

Nomira. Un tai stulbākajā veidā. Viņš uzkāpa pa trepēm, paslīdēja un lauza kaklu. Bet man tagad žēl. Bija jauns. Žēlo tikai jaunos, vecos nežēlo.
Es atgāžu galvu un samirkšķinu acis. Asaras. Neciešu tās. Tās nāk visnepiemērotākajos brīžos. Labi, jau labi. Brīdis vairāk kā piemērots tagad. Bet es tik un tā negribu raudāt. Ar asarām miroņus nepiecelsi. Un kāpēc vispār miroņus celt un kārtību izjaukt? Kārtība nepareiza šķiet, jauns tak bija!
Nogurums, tāds nogurums. Gribu vienatni. Kad esmu viena, tad tikai mirušos žēloju, bet, sērās skatoties, sērojošie jāžēlo. Aizeju. Jā, vienai būt daudz labāk. Izeju balkonā. Saule, kā silta mierinātāja. Paliek silti. Arī dvēselei siltāk. Bet nāve tik auksta, tik auksta. Maza ledus lāsaciņa sirdī dur.
Žēl, ka viņš dzīvi pazaudēja. Vēl vairāk žēl to, kam viņš savu dzīvi atņēma. Mirušajiem jau vienalga, cieš tikai dzīvi palikušie. Jā, un lai kā man negribētos, ciešu arī es. Visvairāk jau žēl to, kam tu tik mīļš biji. Un tā sasodītā asara! Vaigs slapjš palika.
***
Aizgāju. Un tik parastā veidā. Gāju, aizdomājos, paslīdēju, nomiru. Bet kāpēc man bij jāiet? Palikt nevarēju? Netaisnība…
Gribu tikt prom. Paskatos – manis nav. Man ir viegli, bet vai labāk? Esmu pazaudējis tiesības dzīvot. Esmu pazaudējis tiesības mīlēt. Esmu pazaudējis tiesības ciest. Bet sajūta ir tik brīva.
Es jūtu sevī pasauli. Jūtu savus mīļos. Viņi tagad raud. Dēļ manis. Vieglāk būtu bijis palikt. Nesāpināt. Gribu atgriezties un mierināt viņus. Gribu izkliegt lai mani dzird:«Man ir labi! Neatgriezīšos, bet arī jums būs labi!» Un pavisam klusi piebilst:«Būs labi, bet ne tagad. Vēlāk.»
Mans ceļš vēl nav galā, bet būs. Un tad es būšu pasaule. Es pavadīšu savus mīļos ik uz soļa. Tā teikt, sargeņģeli tēlošu. Kas zi, un varbūt pat izdosies. Palīdzēšu cik vien spēšu. Jaukas atmiņas dāvāšu.
***
Paņēmu. Un tik skaistā veidā. Par laimi viņš domāja, un es parādīju to. Parādīju, kur tā bija. Asarās to nav, bet tajās viņš to ieraudzīja. Ne jau savējās. Citu asarās. Tajos asaru kristāliņos, kas par viņu atdoti.
Dāvāt asaras – tā ir laime saņēmējam. Redzēt, cik ļoti viņš bija vajadzīgs. Redzēt, cik ļoti viņa dzīves kādam žēl.
Laime ir apzināties, ka biji vajadzīgs, ka pēc tevis ilgojas. Laime tas ir tik neaprakstāmi, bet tik saprotami. Žēl, ka tikai pēc mana apciemojuma saprot, kas ir laime. Un mani vaino tās neesamībā. Asaras vajag dāvāt, bet ne tajās laimi slīcināt.
Un tomēr tas ir tik skaisti, dāvāt laimi mirušajam caur asarām