***

Kaut svēti solos katru reizi,
Ka saņemšos un labošos,
Es visu daru nepareizi –
Kur citi līp, es sagriežos.

Es nepareizi raušus cepu
Un nepareizi mazgājos,
Un vienmēr dodu kreiso ķepu,
Ja sveicinos vai nolūdzos.

Kad jāklusē, es izrunājos,
Kad jābauro, man mute ciet,
Ar skabargām es pikti rājos,
Bet baļķus lūdzu: “Palieciet!”

Sīvs pēriens sagādā man prieku,
Par uzslavām es apraudos
Un labirintiem cauri tieku,
Tak trijās priedēs apmaldos.

Man laikam būtu jābēdājas,
Ka esmu dzimis savādnieks,
Ka nav man daždien visi mājās
Un neizmetu to, kas lieks.

Par to gan gribas reiz pa reizi
Pret debesīm un zemi kliegt.
Tāpat viss iznāk nepareizi,
Un vai tad kāds man var to liegt?