..........…...........……………viegli ar kjemmiiti pa stiklu XIX…

ir dienas kad tu sakrīti sevī
kā melnajā caurumā
pazūd balsis skaņas gaisma
[acis tukšas kā putekļu sūcēja
caurules gals]
un pulss
nau sataustāms

* * *

tukšums
manis nau
izeju ielās manis nau
aizeju darbā bārā ļaudīs
manis nau
es jūtos pazaudēts
[kaut kur mētājas mans bezvārda līķis
auksts vienaldzīgs un pat ne man
vajadzīgs]
ir tā it kā es būtu
neviens

[kāds vīrs ar āmuru attīra
nojauktas mājas ķieģeļus
un drusku greizs būs tas nams
kuŗu viņš varbūt uzbūvēs]

* * *

kuŗš pirmais paņem akmeni
tas bez grēka
atvēzējas un met no visa
spēka
vaina sēž ‘uzakmeņa
izsistais logs
elpo neatvērts

* * *

es esmu atvērts
[visi logi visas durvis]
caurvējš un dzīves putekļi
[tie nieki tie baltie netīrumi]
dara mani vecu
jā
uzvarētāji nekad nau veci

* * *

es sevi saskaitu
nekā daudz nau palicis
to sīknaudas sauju
pat nevar samainīt latos
bet iznāk vienam alum
[vēl 10 minūtes dzīves]

* * *

dzīvosim
redzēsim
varbūt bija
vērts