..........………………viegli ar kjemmiiti pa stiklu XVII…

Ziemassvētku klusais šausmu laix
aiz tumsas aizkariem augstu
kad saule tik drusku paveras
un tūlīt strauji novēršas
no zemes baiļu pilnā vaiga
nekādas sveces svecītes spuldžu virtenes
šo šausmu krēslu neizkliedē
tik bērni kas pasakām tic
un nepazīst nāves
šausmu bālajos tēlos redz
rūķus laumas un labo veci
un likteņa caurajā maisā
atrod tos nu prieka niekus

* * *

ak eglīte ak eglīte
tu aumež zaļa esi
[bet nebūs vēl ne Zvaigznes diena
kad tavos kailajos zaros
raudās sapņu vēji un rotas
pēc tavas nāves kastītē glīti
gaidīs nākamā gada līgavu]

* * *

šīs Ziemassvētku klusais šausmu laix
ar lētu nieku baltiem diegiem
mēs mēģinām piešūt prieku
kā tādu cenas atlaižu zīmi
pie pagājušās sezonas kroplīgā tēla
[tam mētelim nau pogu un
kabatu vispār nau bijis]
ar nocirstām eglēm
izgreznotām kā kaps
[nekad nekad tās nešalx mūsu mežos]
mēs cenšamies noticēt dzīvības
mūžzaļam kokam